No paaudzes paaudzē - ģimenes bizness | KPMG | LV
close
Share with your friends

No paaudzes paaudzē - ģimenes bizness

No paaudzes paaudzē - ģimenes bizness

Kādi var būt uzņēmuma scenāriji, kad esošie īpašnieki izlemj uzņēmumu nodot tālāk? Par ģimenes biznesa niansēm KPMG publikācijā stāsta KPMG Latvijas biroja partnere Evija Miezīte un Aleksandrs Koeberle-Šmits (Alexander Koeberle-Schmid), Vācijas KPMG eksperts ģimenes biznesa jautājumos.

Partnere, konsultāciju nodaļas vadītāja

KPMG Baltics SIA

Kontaktinformācija

Saistītais saturs

No paaudzes paaudzē - ģimenes bizness

Ģimenes biznesa pārstāvji domā ilgtermiņā – vairākās paaudzēs, bet uzņēmuma nodošana nākamajai paaudzei ne vienmēr ir vienkārša.

Ir vairāki scenāriji, kā uzņēmums turpina dzīvi, kad esošie īpašnieki izlemj uzņēmumu nodot tālāk– nodot bērniem vai citiem nākamo paaudžu ģimenes locekļiem, pārdot kādam ārējam investoram vai esošajiem darbiniekiem. Lielākā daļa uzņēmēju Eiropā (aptuveni 50%) nodod biznesu nākamajai paaudzei, 30% kompāniju tiek pārdoti ārējiem investoriem un 20% izpērk uzņēmuma vadība. Konsultāciju uzņēmuma KPMG Latvijas biroja partnere Evija Miezīte teic, ka vēlams apsvērt visus variantus. «Ir uzņēmēji, kuri izvērtē visas iespējas. Jebkurā scenārijā vajadzīgs laiks, tam ir jāsagatavojas. Jo ātrāk sāk domāt par iespējām, jo labāk. Ir daži klienti, kas arī prasa padziļinātu izvērtējumu, lai redzētu, kādā formā ir uzņēmums, lai zinātu, kā investori redzēs šo kompāniju. To, vai uzņēmumu izdosies sekmīgi pārdot, nosaka trīs galvenie aspekti: uzņēmuma vērtība, laiks un noteiktība jeb pārliecība, ka darījums notiks kā plānots. Laiks – tā ir makroekonomiskā situācija, kā arī paša uzņēmuma dzīves cikls – vai tas ir izaugsmes, stabilitātes vai lejupslīdes fāzē un vai ir saskatāms tā izaugsmes potenciāls. Otrs aspekts – uzņēmuma  vērtība. Un ar to nav jāsaprot tikai finanšu rādītāji. Uzņēmuma reputācija, atpazīstamība tirgū, juridiskie aspekti – vai uzņēmums darbojas saskaņā ar nozares standartiem vai tam ir nepieciešamās licences, skaidra īpašnieku struktūra, laba pārvaldība, zināšanu un ekspertīzes pārmantošanas tradīcijas, un daudzi citi aspekti ietekmē uzņēmuma vērtību. Arī industrijas potenciāls – jo šajā ārkārtīgi dinamiskajā ekonomikas transformācijas vidē, arvien biežāk redzam un redzēsim, ka ir nozares, kas izzūd. Attiecīgi, ja uzņēmums darbojas nozarē, kurai nav perspektīvas, jāspēj reaģēt laicīgi.  Tas viss ietekmē to, cik daudz investors būs gatavs maksāt par uzņēmumu. Attiecīgi startējot pārdošanas procesā šīm lietām ir jābūt sakārtotām. Visbeidzot noslēdzošais pārdošanas elements – pati pārdošana un noteiktība, ka darījums notiks. Pārdošanas process jāvada ir profesionāli, jo investori un visbiežāk tie ir ārvalstu investori, darījumos sagaida standarta pieeju, kas ir vienota visā pasaulē. Visveidzot, pārdodot uzņēmumu, ir svarīgi padomāt arī par darījuma rezultātā radītajiem nodokļu izdevumiem, kuru apmērs var atšķirties atkarībā no darījuma veida un struktūras.  Ņemot vērā to, ka ekonomika ir cikliska, par biznesa nākotni jādomā laikus, lai pārdotu piemērotākajā brīdī, ņemot vērā kopējās ekonomikas un specifisku tirgu tendences, un uzņēmums būtu labā formā,» saka E. Miezīte.

Tradīcijas prasa laiku

Vācijā 91% no visām kompānijām ir ģimenes uzņēmumi – tādi, kur ģimenei pieder vismaz 51% kapitāldaļu. Aptuveni 20% uzņēmumu ir pirmās paaudzes, 53% otrā paaudzes, pārējie – trešās vai vēlākas paaudzes kompānijas. Daļa no uzņēmumiem ir dibināti pēc Otrā pasaules kara un lielā daļa no tiem šobrīd notiek pāreja no otrās uz trešo paaudzi.

Pati grūtākā pāreja ir no pirmās uz otro paaudzi un no otrās uz trešo. «Kad dibinātājs nodod biznesu tālāk, viņam saglabājas vēlme turēt roku uz pulsa, visu kontrolēt, iesaistīties ikdienas procesos. Tāpēc, iesaistoties jaunajai paaudzei ar savām idejām, var rasties konflikti, jo viņi vēlas strādāt citādi nekā māte vai tēvs. Tāpat ir sarežģīta pāreja no otrās uz trešo paaudzi, jo katram no radiniekiem ir sava ģimene un savs bērns ir tuvāks, nekā brāļa vai māsas atvases. Gluži dabiski katrs vēlas, lai tieši viņa bērns veido pēctecību biznesā. Šādās situācijās jādomā, kā līdzsvarot dažādu ģimenes locekļu un biznesa intereses,» teic Aleksandrs Koeberle-Šmits (Alexander Koeberle-Schmid), Vācijas KPMG eksperts ģimenes biznesa jautājumos. E. Miezīte piebilst, ka Latvijā esam vienā no sarežģītākajām situācijām, jo pēdējos gados vērojams, ka pirmā paaudze pamazām nodod biznesu saviem bērniem un uzņēmējiem nav pieredzes šajā jautājumā. “Mums Latvijā vēl nav izveidojusies ģimenes uzņēmumu pārmantošanas tradīcija. Vienlaikus jāteic, ka nekad vēsturē ekonomika nav attīstījusies un mainījusies tik strauji, kā tas notiek tagad – līdz ar to arī nevaram pilnībā vadīties pēc rietumvalstu pieredzes, kas šim uzņēmumu pārmantošanas procesam ir gājuši daudzas reizes daudzu gadu desmitu un pat simtu gadu laikā. Mums ir jāveido sava labā prakse un savi piemēri, no kā būtu iespējams mācīties citiem. Jāatzīst gan, ka līdz šim ģimenes uzņēmumi par šo paaudžu maiņu nav aktīvi runājuši publiski – iespējams, paši vispirms vēlas pārliecināties un praksē redzēt, kā veiktās izmaiņas strādā un  “mehānisms” turpina darboties tikpat raiti. Tomēr lai veicinātu šo pieredzes apmaiņu, ģimenes uzņēmumu lokā esam organizējuši diskusijas, ko paši uzņēmēji atzina par tik tiešām vērtīgām, jo publiski informāciju par citu veiksmēm vai neveiksmēm ir atrast grūti,” skaidro Miezīte. Vēlākās paaudzēs jau ir zināma sistēma, kā konkrētajā uzņēmumā un ģimenē notiek procesi. Tāpat ir uzkrāta pieredze par to, kas strādā un kas ne, ir tradīcijas, kā nodot biznesu nākamajām paaudzēm, piemēram, no katras paaudzes viens bērns saņem visu vai arī visiem ģimenes locekļiem pienākas daļas uzņēmumā un viņi visi iesaistās tā darbībā. «Kad ģimenē ir izveidojusies tradīcija nodot uzņēmumu nākamajai paaudzei, daļu attiecība nav tik būtiska, jo domā ilgtermiņā un plašākā, nevis tikai indivīda mērogā. Ģimenes loceklim šobrīd daļas pieder tikai uz laiku, lai vēlāk nodotu nākamajai paaudzei. Tās it kā pieder konkrētam cilvēkam, bet procesa būtība ir, ka daļas esošais īpašnieks ir saņēmis no iepriekšējās paaudzes un nodos tās nākamajai,» saka A. Koeberle-Šmits.

Pēc iespējas agrāk

Vaicāts, kā «iesildīt» bērnus, lai viņi aprastu ar domu, ka reiz būs vecāku biznesa īpašnieki, A. Koeberle-Šmits iesaka to sākt pēc iespējas agrāk – bērniem ir jāzina, ka vecāki kādudien to vēlas viņiem nodot, kā arī uzsākt nākamās paaudzes iesaisti biznesā pēc iespējas pakāpeniskāk. Arī E. Miezīte teic, ka par to, kā sagatavoties uzņēmuma nodošanai nākamajai paaudzei, biežāk interesējas 50 līdz 60 gadus veci uzņēmēji, jo tas ir laiks, kad viņi sāk par to nopietnāk domāt. Populārākie jautājumi ir par to, kā vislabāk iesaistīt jauno paaudzi, kā daļas godīgi sadalīt starp bērniem un kas notiek ar uzņēmumu pēkšņas nāves vai darbnespējas gadījumā. Ir gadījumi, kad vecākā paaudze vēlas, lai bērni uzņēmumu izpērk, tādejādi mudinot pret ģimenes biznesu izturēties ar lielāku atbildību. Runājot par to, kā saprast, ka bērni nevēlas sekot vecāku pēdās, A. Koeberle-Šmits norāda, ka, piedāvāt kādam vērtīgu lietu, piemēram, pulksteni, var tikai tad, kad viņš to vēlas un spēj novērtēt. «Vecākajai paaudzei jābūt godīgai pret sevi un jānovērtē bērnu spējas. Ir vērts tajās jomās, kur viņi nav tik spēcīgi, piesaistīt profesionāļus. Ja bērniem nav vēlme vai nepieciešamo prasmju un talantu turpināt vecāku iesākto, viņš iesaka apsvērt iespēju piedāvāt uzņēmumu izpirkt tā vadībai.

E. Miezīte piebilst, ka ir atšķirība starp kapitāldaļu un vadības nodošanu. Iespējams, ja ģimene nevēlas piedalīties ikdienas uzņēmējdarbībā, tā var saglabāt savā īpašumā esošās kapitāldaļas, bet vadību uzticēt profesionāļiem, kā arī piesaistīt neatkarīgu padomi. «Jaunā paaudze var uzņēmumā ieņemt dažādas lomas,» viņa skaidro. Tomēr A. Koeberle-Šmits piebilst, ka vismaz vienam no ģimenes vajadzētu cieši iesaistīties uzņēmuma darbībā, lai būtu lietas kursā par notiekošo. «Atšķirība starp pirmo un otro paaudzi ir tāda, ka dibinātāji visu «saož». Viņš ieiet ražotnē vai veikalā un uzreiz redz, kas nav kārtībā. Nākamā paaudze to tik labi neizjūt un tad iespējamas problēmas,» viņš norāda.

Es vai bizness

A. Koeberle-Šmits domā, ka vecākajai paaudzei vajadzētu pievērst uzmanību tam, kā atbalstīt nākamo paaudzi un nodot tai savas zināšanas, lai bizness būtu veiksmīgs. Savukārt jaunajai paaudzei jādomā, ko tā var mācīties no vecākās paaudzes. Abas puses var daudz ko darīt, lai tās justos vajadzīgas un noderīgas un netraucētu lēmumu pieņemšanā.

Viņš vecākajai paaudzei iesaka ievērot pašdisciplīnu un nebāzt visur savu degunu. Jāsaprot, ka pat tad, ja tēvs agrāk zināja labāk, iespējams, ka tā vairs nav. Tāpat A. Koeberle-Šmits iesaka kādu laiku, piemēram, trīs gadus strādāt tandēmā vienā kabinetā, bet pakāpeniski atbildību nodot jaunajai paaudzei. Šajā laikā ir svarīgi nejaukties tajā, ko dara pēcnācēji. Ja darbinieki prasa padomu vecākiem, bet tas attiecas uz bērna atbildības jomu, tas skaidri jāpasaka kolēģiem. Savukārt, ja rodas domstarpības, tās jārisina privāti.«Visi uzņēmēji saskaras ar to, ka viss sākas ar indivīdu un to, kā viņš sevi definē – kā cilvēku vai kā uzņēmumu. Ir jādomā par to, ko vēl vari darīt brīvajā laikā un atrast jaunus veidus, kā sevi nodarbināt, pēc tam, kad esi nodevis biznesu bērniem. Sevi ir jāpārdefinē, piemēram, izveidojot fondu, kas atbalsta jaunuzņēmumus, organizē sociālos pasākumus utt.,» viņš norāda.

Raksts publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 01.08.2018. Autore: Anda Asere.

Sazinieties ar mums

 

Pieprasījums iesniegt piedāvājumu

 

Iesniegt